Pirms kāda laika Ansis rakstīja par banānu pankūkām un to, ka tās ir garšīgākās, ko viņš ir radījis. Es jau neesmu nekāds mazais bērns, arī aizsvilos, ka jāpamēģina. Domāts, darīts. Sagādāju visus nepieciešamos ingridientus (izmantoju to pašu recepti) un ķēros klāt. Augu eļļas mums mājās nav, tā tika aizvietota ar olīveļļu, pārējais viss pēc receptes (tā kā mērtrauka mums mājās nav, viss tiek likts uz aci).

Pirmā lieta, kas jau cepot “iekrita acīs” ir tā, ka manis ceptās neizskatījās tik gludas un vienmērīgi brūnas kā Ansim. Tikai pēc brīža sapratu, kas par vainu - pannā nevajag liet eļļu. Ja cepamā panna ir pietiekami laba, tad eļļa cepšanai nav nepieciešama. Tad pankūkas iznāk gludas. Amats rokās. Pēdējās pankūkas jau izāca ne tikai garšīgas, bet arī estētiski baudāmas. Notiesātas tika ļoti ātri un nolēmu, ka šis pasākums noteikti jāatkārto.

Atkārtojums nāca pēc dažām nedēļām, bet ar manāmiem uzlabojumiem ingridientos. Pa šo laiku bija pienācis mūsu pirmais pasūtījums no Dabas dobes (pilns ar garšīgiem ekoproduktiem no Latvijas laukiem!) un līdz ar to arī rupjie rudzu milti. Protams, ka šoreiz parasto miltu vietā tika likti rupjie. Eļļas daudzums no divām ēdamkarotēm tika samazināts uz vienu. Pannā eļļa netika lieta nemaz.

Pirmais novērojums bija tāds, ka rupjie milti pankūku masu nesavelk kopā tik labi kā to dara smalki maltie, līdz ar to cepšanas process ir nedaudz jāpamaina. Ja līdz šim pankūkas varēja cept uz pilnas jaudas (uguns), uzliet mīklu, pagaidīt kādas 30-45 sekundes, apmest riņķī un vēl pēc 30 sekundēm ņemt nost, tad tagad to vairs nevarēja darīt, pankūka neturējās kopā, saira. Risinājums - pacietība, t.i., cept uz mērenas jaudas un ar vāku. Pirmo pusi jācep kādas 3-4 minūtes līdz brīdim, kad ārējā maliņa kļūst nedaudz brūna, tad uzmanīgi var griezt uz otru pusi, pēc tam jācep vēl vismaz pāris minūtes. Pankūkas turas kopā ļoti labi bet ir irdenākas nekā ar smalkajiem miltiem ceptās. Lai turētos kopā vēl labāk, var nedaudz palielināt miltu daudzumu līdz kādiem 150..170g (uz aci).

Lieki piebilst, ka otrās pankūkas ir garšīgākas un, protams, arī veselīgākas, jo kā zināms, tad rupjā maluma milti organismā nepārstrādājas (neuzsūcas) tik veikli kā smalkā maluma un satur labumus, kas maļot izplēn gaisā. Pankūkas var ēst tāpat bez nekā, bet man patīk uzziest plānu kārtiņu medus. Ņemot vērā samērā lēno cepšanas procesu, pankūkas tiek apēstas jau cepšanas laikā.

Tātad, te būs pielāgotā banānu pankūku recepte:

150..170g rupjā maluma miltu

10g cukura

7g cepamā pulvera

1 ola

1 ēdamkarote eļļas

2 banāni

No šī apjoma sanāk aptuveni 20 pankūkas. Vienam par daudz, diviem nedaudz par maz, bet pietiekami. Iesaku pamēģināt!

Maija beigās man bija iespēja uz dažām dienām paciemoties Skotijas galvaspilsētā Edinburgā. Līdz šim vienīgā vieta, kuru no Lielbritānijas biju apmeklējis ir Londona. Lūdzu, nejaukt Angliju ar Lielbritāniju - Anglija ir tikai viena daļa no Apvienotās karalistes. Ja skotam pateiksi, ka Edinburga atrodas Anglijā, tad labākajā gadījumā pretī saņemsi aizrādījumu ar labojumu, bet tikpat labi viņš varētu arī apvainoties un ņemt pie sirds. Es to salīdzinātu ar to, ka kāds teiktu, ka Latvija un Lietuva ir viens un tas pats (starp citu, daudi pasaulē tā arī domā).

Edinburga visai krasi atšķiras no Londonas. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pilsēta ir samērā neliela: ~450′000 iedzīvotāju. Otrkārt, tā ir salīdzinoši mierīga un klusa, bet ne pārāk. Tā kā Edinburgā ir vairākas ievērojamas universitātes (prestižākā, šķiet, ir Edinburgas universitāte), tad tiek lēsts, ka mācību gada laikā tajā dzīvo ~100′000 studentu.

Skotijas galvaspilsētā viesojos no otrdienas rīta līdz piektdienas pēcpusdienai un apskatīt pilsētu varēju tikai vakaros, bet tā kā jau bija maija pēdējās dienas, saulesgaisma priecēja samērā ilgi (starp citu, Edinburgas platuma grādi ir teju vai tādi paši kā Rīgai).

Visas dienas izņemot ceturtdienu laiks bija apmācies, miglains un ik pa brīdim līņāja. Šķiet, tā Edinburgā ir parasta parādībā un lietus esamība nemainīja ielās esošo velosipēdistu skaitu - to bija daudz. Gan jauni, gan veci. Gan šortos, gan uzvalkos. Un tā kā pilsēta ir samērā neliela un kompakta, tad no punkta A līdz punktam B ar velosipēdu var nokļūt veikli. Iespējams tādēļ, ka laiks bija tik apmācies, zaļā zāle izskatījās īpaši koša, atļaušos apgalvot, ka tik koši zaļu zāli citur neesmu redzējis. Varbūt regulārais mitrums un nokrišņi nodrošina augsni ar visu nepieciešamo ražīgai augšanai? Bet fakts paliek fakts, Travis dziesmas Side vārdi (lai gan viņi paši šo teicienu neizdomāja) the grass is always greener on the other side ir patiesi.

Pirmajā vakarā nolēmu satikties ar kādu vietējo, lai vairāk uzzinātu par pilsētu un saprastu, ko vēlos un ko nevēlos apskatīt visai saspiestajā grafikā. Jau pirms brauciena ar Couchsurfing starpniecību sazinājos ar puisi vārdā Lucas. Kā pēc tam izrādījās, viņš ir no Francijas un Edinburgā jau vairākus gadus studē un dzīvo kopā ar vairākiem citiem studentiem (gan vietējiem, gan nē). Interesanti ir tas, ka Edinburgā pateicoties laikam, kad tie tika celti, lielākā daļa dzīvokļu esot ļoti lieli, līdz ar to vienā dzīvoklī parasti dzīvo vismaz 5 vai vairāk studenti. Vienā šādā dzīvoklī pabiju - jā, tie patiešām ir lieli. Varētu salīdzināt ar Čaka ielas dzīvokļiem - plašas telpas, augstie griesti, lieli koridori, ļoti liela virtuve, utt. Šajā dzīvoklī dominēja franči, tomēr bija arī vietējie. Kopīgi mēs pavadījām jauku vakaru apmeklējot vietējo kinoteātri un noskatoties īsfilmu rubriku, pastaigājot pa pilsētu, mājās pagatavojot kuskusu ar saldo kartupeli. Atzīšos, līdz šim nebiju ēdis ne kuskusu, ne saldo kartupeli. Abi divi iegaršojās un dažas dienas pēc atgriešanās Rīgā, es mājās pagatavoju ko līdzīgu.

Uzzināju arī dažas skotu īpatnības valodas lietojumā. Piemēram, tualete ir nevis water closet, bet gan (water) loo. Līdzīgi ir ar ezeriem. Skotijā ir gari, šauri ezeri (līdzīgi norvēģu fjordiem), saukti par lohiem (loch), bet var arī sastapt gluži parastus ezerus. Lai vai kā, skots par saviem ezeriem neteiks lake, bet loch. Viens no slavenākajiem ir Loch Ness.

Pēc vakariņām, pāris vīniem un garām sarunām par Skotiju, Franciju, Latviju un ne tikai, nolēmām doties vēl vienā pastaigā pa pilsētu un aiziet uz kādu krogu iebaudīt alu. Bija vēls otrdienas vakars pēc laba brīža meklēšanas mēs atradām tikai vienu krogu, kas vēl bija atvērts, bet arī tajā, pērkot alu, mums piekodināja, ka pēc pusstundas vēršoties ciet. Un tā arī notika, pēc aptuveni 25 minūtēm bārmene visai nepieklājīgi “palūdza” mums pamest šīs telpas. Man tas bija pārsteigums. Rīgā līdz šim ap pusnakti vēl nekad neesmu izlikts no bāra (vienīgi jāatzīst, ka parastā darbadienas vakarā tik vēlu reti kad esmu bijis krogū). Lai vai kā, vakars bija izdevies. Iepazinos ar jaukiem cilvēkiem, uzzināju, ko varētu apskatīties atlikušajos vakaros un pat šo to noskaidroju par Franciju (kurp dosimies augusta beigās) un vietām, kur noteikti jāiegriežas.

Interesantākais vakars bija ceturtdien, kad es krustu šķērsu izstaigāju pilsētas nelielās ielas, uzkāpu vietējā kalnā un apskatīju visu no augšas. Laiks bija brīnišķīgs un pašam nemanot es staigājot pavadīju vairāk par trim stundām. Patika ielu malās novērotie auto stāvvietu apmaksas automāti - to barošanai tika izmantota saules enerģija. Pašā vakarā kopā ar dažiem austrāļiem, kas bija ieradušies uz to pašu semināru kā es, iejutāmies tipisko tūristu ādā un devāmies vakara tūrē, kuru vadīja ļoti atraktīvs gids. Tūre bija pa vietējām šaurajām ieliņām un kapiem. Vairāk vai mazāk tā bija balstīta uz vēsturiskiem notikumiem, kas risinājās 17gs., kad pilsētas teritorija bija samērā neliela (ja nemaldos, tad pilsēta bija pāris kilometrus gara un tikpat plata) un to no visām pusēm ieskāva mūris. Iedzīvotāju skaits šajā nelielajā teritorijā bija ap pus miljonu. Kanalizācijas nebija. Uznāca buboņu mēris. Slimība izplatījās ātri. Izmira teju vai pus pilsēta. Drausmīgākā stāsta daļa ir tāda, ka varas iestādes pavēlēja slimniekus sadzīt mājās un ieslēgt. Pēc tam mājas aizmūrēja. Citus glabāja masu kapos, dažkārt pat dzīvus. Tā arī nesapratu cik no stāstītā bija patiesība, cik pārspīlējumu, lai arī ne pārāk daudz, tomēr šo to par tiem laikiem var noskaidrot.

Dažas dienas (precīzāk, vakari), ko pavadīju iepazīstot Edinburgu bija patiešām interesanti un Skotija ir vieta, kur vērts aizbraukt, vēlams uz ilgāku laiku nekā dažas dienas.

Nobeigumā piedāvāju nelielu foto ieskatu:

apskatīt pārējos attēlus šajā albumā

Šķiet, ka daudzi jau runājuši par pozitīvo festivālu, kas norisinājās pagājušās nedēļas nogalē Salacgrīvā, tomēr es arī gribu pievienoties slavas dziesmām. Festivālā bijām no piektdienas vakarpuses līdz svētdienas pusdienas laikam un nedēļas nogale bija patiesi izdevusies. Sākot ar labajiem koncertiem, rīta peldi jūrā un pēcpusdienas atpūšanos šūpuļtīklos un beidzot ar smaidīgajiem cilvēkiem, telšu pilsētiņas iemītniekiem, kas izklaidējas līdz septiņiem rītā un iešanu uz Elvi.

Man vistuvāk sirdij gāja Travis uzstāšanās (patiesībā tieši Travis iekļaušana dalībnieku sarakstā pielika punktu domāšanai vai pirkt biļetes vai nē), it īpaši Flowers in the Window atskaņojums:

Tiekamies Salacgrīvā arī nākamgad!

Velosipēdistu vortāla veloriga.lv autori ir izveidojuši karti uz kuras atzīmētas vietas, kur Rīgā var droši novietot (pieslēgt) velosipēdu. Pagaidām to vietu nav pārāk daudz, tomēr centrā jau šo to var atrast:

Skatīt lielāku karti

Es gan vēljoprojām atrodu visādas atrunas un čīkstēšanas kādēļ to nedarīt ikdienā, bet tā vien šķiet, ka nopietna pamatojuma tam nav. Daži saka, ka nosvīsti - bet var taču ieiet dušā, jā, ne visiem darbā tāda lieta pieejama, tomēr daudziem ir. Jāņem maiņas apģērbs - jā, tas tiesa. Bet kāpēc gan nevar pirmdienā braukt ar sabiedrisko, atvest drēbes visai nedēļai uz darbu (gan jau nebūs baigie čemodāni) un atlikušās nedēļas dienas braukt ar velo, nomazgāties un pārģērbties? Kā jau daudzas lietas - braukšana ikdienā ar velosipēdu prasa papildu apņemšanos un pielāgošanos, bet kāpēc gan ne?

Šodien kārtējo reizi apmeklēju Vidzemes tirgu un atnācu mājās ar pilnu (auduma) tīkliņu, kurā atradās arī sviesta pupiņas. Nu ziniet - tādas tievas, garas un dzeltenas pākstis. Maksā kādus 40. santīmus par 100 gramiem. Lai nedaudz iekostu nepieciešami kādi 250..300 grami. Pagatavošana ir ļoti vienkārša un rezultāts visnotaļ patīkams. Tātad, apskalojam ūdenī - nevar zināt, kas nogrābstījies. Liekam pa vienai uz dēlīša un nogriežam galiņus - nedaudz, lai nav “asumu” un lai tiktu vaļā no cietajām daļām. Krāmējam to visu katliņā ar aukstu ūdeni (daži saka, ka jāliek jau uzkarsētā), pieberam sāli pēc garšas. No brīža, kad ūdens uzvārījies, turpinām karsēt kādas 10-15, nu tā lai ir mīkstas, bet neirst kopā. Nokāšam atlikušo ūdeni un liekam pupiņas pannā, kurā jau ir izkausēts pikucītis sviesta (tieši sviests nevis eļļa vai margarīns). Apcepinām līdz pupiņas zeltaini brūnas (vidēji 5min), nākamajos ēdienu aprakstos centīšos ievietot rezultāta attēlu. Ēdam ar rokām - tā garšīgāk. Labu apetīti!

Nesen ziņās dzirdēju, ka Latvijā cilvēkiem samērā lielu procentu no ikmēneša izdevumiem sastāda bezalkoholiskie dzērieni (sula, limonādes, tēja, kafija, ūdens, piens, kefīrs, utt.) un atklāti sakot biju nedaudz pārsteigts. Paskatoties uz saviem tērēšanas paradumiem redzu, ka teju vai vienīgie bezalkoholiskie dzērieni, ko pērkam ir piens un kefīrs. Kafiju laimīgā kārtā nedzeram un tēja pamatos ir pašu lasīta (vai vismaz no mammas pievākti :) - liepziedi, piparmētras. Bet tajā pat laikā ūdeni es patērēju ļoti daudz. Mājās izmantojam ūdens filtru un tā kā man ūdens garšo tāds kāds tas ir bez papildu piemaisījumiem, tad arī pa taisno no filtra dzeru. Dažkārt iemetam kādu laimu (garšīgāk nekā ar citronu) vai jaunākais atklājums ir svaigas (labāk, ja sagrieztas) piparmētru lapas - ļoti garšīgi! Brīvdienās ejot ārā no mājas dažkārt pat mēdzu paķert kādu pudelīti/burciņu līdzi. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā ir lētāk, drīzāk tāpēc, ka garšīgāk. Līdz ar to mums bezalkoholisko dzērienu īpatsvars ikmēneša bilancē ir labi ja daži procenti no kopīgajiem izdevumiem. Man gribētos zināt, kā šis īpatsvars var nonākt virs 10 vai 15 procentu robežas.

Vai atceraties pirms kādiem pieciem gadiem Vecrīgā “banku krustojumā” teju vai vienmēr ar akordeoniem muzicēja divi brāļi(?), kas izskatījās tik līdzīgi, ka tautā viņi tika iesaukti “atrodi desmit atšķirības”. Viņi tur bija sastopami gan ziemā, gan vasarā. Parasti ar mazu sunīti, kurš gulēja pie akordeona futlāra. Tad vienā brīdī viņi pazuda. Daži teica, ka esot sašmucējušies un nonākuši cietumā, citi teica, ka vienkārši pārvākušies muzicēt citur, bet lai vai kā, vairākus gadus no viņiem nebija ne miņas. Tikko gāju garām “banku krustojumam” un tici vai nē, viņi ir atpakaļ. Izskatās nedaudz vecāki un nav vairs tik līdzīgi, tomēr tas neliedz viņiem spēlēt un dziedāt tikpat jestri kā agrāk. Patīkams nedēļas sākums.