Šodien laikrakstā SestDiena publicēts Diānas raksts par mūsu pagājušā gada septembra ceļojumu uz Meksiku.

Saite uz Diena.lv - Vēstures stunda

Saglabātā versija vecumdienām - Vēstures stunda (pdf)

Bildes jau kādu laiku var aplūkot foto noliktavā

6dien lidojot no Amsterdamas uz Rīgu caur Minheni, Lufthansa reiss veiksmīgi aizkavējās par aptuveni stundu un tā rezultātā vairs nevarēja paspēt uz reisu Minhene - Rīga. Sanāca nedaudz paskraidīt pa lidostu un justies kā futbola bumbai spēlē Lufthansa - AirBaltic, bet rezultāts bija salīdzinoši miermīlīgs: Lufthansa uzsauca viesnīcu ar vakariņām un brokastīm, transportu no lidostas un atpakaļ uz to un, protams, reisu Minhene - Rīga nākamajā dienā. Tā kā viesnīca bija tālu no pilsētas, tad Minheni apskatīt šoreiz neiznāca, bet vakarā pastaigājoties pa mazā miesta ieliņām tika novērots interesants tirdziņa tipa pasākums, kurā varēja iegādāties amatnieku veikumus, ceptu gaļu, sautētus kāpostus vai vienkārši pasildīt rokas pie ugunskura - principā tieši tāpat, kā tas notiek pie mums.

PS. Vakardienas migla bija tik pamatīga, ka nolaižoties Rīgā, skrejceļa lampiņas ieraudzīju tikai pāris sekundes pirms piezemēšanās. Pat lampiņa spārna galā bija nedaudz miglā tīta.

Šī gada neatkarības dienas nedēļas nogale tika pavadīta Barselonā - trīs interesantas dienas ar nebeidzamām pastaigām pa šaurajām pilsētas ielām, Gaudi arhitektūru, saulainu, tomēr vēsu laiku un vakaros kavu ar crema catalana. Piedāvāju nelielu foto ieskatu Barselonā pavadītajās dienās:

apskatīt pārējos attēlus šajā albumā

Skatījos BBC veidoto dokumentālo filmu Hawaii - Message in the Waves, kas vēsta par vides pārmaiņām, kas skārušas Havaju salas pateicoties pasaules straujajai industrializācijai. Lielākās problēmas sagādā krastā izskalotie mēsli, galvenokārt plastmasa, ko dzīvnieki neatšķir no barības un norij. Nereti gadās, ka apēstā plastmasa aizsprosto barības vadu vai elpceļus un nosmacē dzīvnieku, mazāk fatāli, bet ne mazāk briesmīgi ir šo vielu nonākšana kuņģī, kur tās aizņem vietu, samazinot barības apjomu, ko dzīvnieciņš spēj uzņemt. Filma arī vēsta par to, kā senie Havaju salu iemītnieki esot regulējuši sev apkārt esošo ekosistēmu un nepieciešamības gadījumos ieviesuši aizliegumus noteiktām darbībām, piemēram, aizsargājot kādu zivju sugu. Turklāt viņi esot cītīgi sekojuši šo ierobežojumu ievērošanai un likuma pārkāpšana dažkārt pat maksājusi dzīvību.

Visvairāk sirdī iegrieza skarbā patiesība, ko izteica salu pastāvīgais iedzīvotājs par to, ja zemes virsū ir kāda vieta, ko var dēvēt par paradīzi un kāds to ir atradis, tad ar to pašu brīdi tā vairs nav paradīze… Agrāk vai vēlāk uz turieni atbrauks arī citi un sāks to apdzīvot, civilizēt, piesārņot un galu galā izpostītu pamest. Šī doma jau radās šoruden, kad staigājām pa Karību jūras piekrasti Jukatānas pussalā, kur no zvejnieka ciema ar pārsimts iedzīvotājiem pirms 30 gadiem, vieta ir pārtapusi par kūrortu ar vairāk kā desmit kilometru garu viesnīcu zonu un teju vai miljons iedzīvotājiem. Tā vieta ir Kankūna, pilsēta, ko apskatījām un uzreiz devāmies prom uz vietām, kur civilizācija vēl nav tik stipri iesakņojusies un atstājusi savas pēdas.

Kaut arī Spānijā ir būts jau divas reizes, līdz Barselonai tā arī neesam tikuši, beidzot tas tiks labots un pagarinātajā neatkarības dienas nedēļas nogalē dosimies uz Barselonu - nedaudz vēl pabaudīt siltu laiku, iedzert kādu cava [kava] un uzēst crema catalana.

Starp citu, cik atceros no šogad apmeklētajiem vīna kursiem, tad spāņu cava tiek taisīta ar tādām pašām metodēm kā franču šampanietis (divreizējā fermentācija, kur otrā notiek jau pudelē nevis mucā), tikai netaisnās pasaules dēļ, šis dzirkstošais vīns nekotējas tik labi, kā franču taisītais. Bet šim faktam ir arī pozītīvs aspekts - laba cava maksā stipri lētāk nekā šampanietis, piemēram, nesen dzēru Campo Viejo taisīto, kas maksāja kādus 5-6Ls, ja nemaldos. Salīdzinot ar vienkāršākajiem Moët non-vintage (tādiem, uz kuriem netiek rakstīts ražošanas gads), kuri maksā sākot ar 20Ls, cava ir veiksmīgs pirkums. Un starp citu, tāds Martini taisītais Asti nemaz tuvu nestāv klāt labai cavai, tomēr reklāmas cilvēki dara savu un Latvijā ļaudis vai nu izvēlas Rīgas šampanieti, vai nu uz nopietnākiem svētkiem iepērk Martini Asti. Plašāk par vīniem kādu citu reizi, šajā sakarā man ir ko teikt.

Pagaidām vēl nāksies izlīdzēties ar Diānas spāņu valodas zināšanām un spānu angļu valodas prasmēm, bet ir apņemšanās pamazām ķerties klāt pie spāņu valodas apguves. Šāda doma jau bija kādu laiku, tomēr šajā septembrī veiktais ceļojums uz Meksiku pasaules uztveri apgrieza kājām gaisā. Līdz nākamajam ceļojumam uz otru pasaules malu ir jāiemācās vismaz spāņu valodas pamati.

Ak, jā - ar crema catalana man saistās vislabākās atmiņas, kad pirms diviem gadiem pirmo reizi devāmies ceļojumā uz Spāniju. Toreiz redzējām Gallīciju, ēdām astoņkājus un dzērām Albariño.